Pēdējo piecu gadu laikā būtiski attīstījušās spēļu un spēļošanas industrijas, kas piedāvā jaunus veidus, kā apgūt kompetences, kā vieglāk atcerēties jaunu informāciju, kā panākt jauniešu uzmanību. Taču starptautisku pētījumu ietvaros ļoti skaidri atspoguļojas arī nopietno spēļu nozīmīgā loma organizāciju dzīvē.
​
Šajā rakstā vēlos pavisam īsi paskaidrot, kas ir nopietnās spēles un kā tās var palīdzēt komandām mācīties, iesaistīties un kopā augt.

Šo ierakstu iedvesmoja izveidot kāds uzdots jautājums vienā no pēdējā laikā vadītajiem vebināriem, kas skanēja aptuveni šādi: “Kā man saglabāt komandas garu darbiniekos, ja šobrīd visa komunikācija ir attālinātā iezvanīšanās divas reizes dienā?”

Mana pirmā reakcija būtu censties iedot labākos iespējamos risinājumus šim vadītājam, atrodot piemērotākās aktivitātes attālinātā darba vadīšanā un komunikācijas uzturēšanā.
Taču...

Pēdējā mēneša laikā esmu vadījusi vebinārus un piedalījusies attālinātajās sarunās par iekšējās komunikācijas nozīmi šajā pārmaiņu un krīzes situācijā. Tāpēc paturpinot šo tēmu, esmu sagatavojusi dažas atziņas par vadību un komunikāciju šajā laikā.

Krīžu un pārmaiņu situācijas mūsu apziņā nereti ir nodalītas, taču pašreizējā situācija pasaulē un Latvijā norāda uz to, ka tās var būt savstarpēji saistītas. Konkrētā krīzes situācija liek mainīt ierastās pieejas, kārtības, sadarbības un komunikācijas formas. Un tas nozīmē, ka šobrīd vairāk kā nekad, no mums kā sabiedrības sagaida pārmaiņu rīcību. Šajā brīdī ļoti labi izkristalizējas dažādas attieksmes un uzvedības pret ārkārtas situāciju, un tas liek gan skatīties uz to, kā valdība un valsts iestādes tiek galā ar komunikāciju ar sabiedrību, gan arī, kā uzņēmumu īpašnieki un visu līmeņu vadītāji adaptējas, atrodot labāko veidu, kā turpināt darbu un komunicēt ar darbiniekiem.

​Jāatzīst, ka šādās jēdzienu kategorijās sāku domāt tikai tad, kad bija jāsāk formēt teorijas daļa manai doktora disertācijai. Pirms tam iekšējā komunikācija manā apziņā bija viens jēdziens, kas sevī ietver noteiktu (diezgan šauru) izpratni.
Taču pētniecības gaitā sapratu, ka zinātnieki, praktiķi un pētnieki, runājot par iekšējo komunikāciju, izmanto vairākus jēdzienus, piemēram, iekšējā komunikācija, iekšējās attiecības, iekšējā korporatīvā komunikācija, darbinieku attiecības, darbinieku komunikācija, iekšējās sabiedriskās attiecības un iekšējais mārketings. Tas savukārt mani mudināja domāt, kāpēc tik daudz formulējumu vienai funkcijai.

​2020.gads turpinās organizāciju dzīvēs ienest dažādas pārmaiņas – gan tehnoloģiju ieviešanu, gan jaunu procesu izstrādi, gan darbības principu un vērtību pārskatīšanu, gan daudz ko citu, kas liks iedarbināt strukturētu pārmaiņu plānu un iekšējo komunikāciju, kas tās pārvērtīs uzvaras gājienā. Tieši stipras attiecības un darbinieku izpratne par “lielo bildi” un savu vietu tajā būs stratēģiski plānotas iekšējās komunikācijas rezultāts. Šajā rakstā piedāvāju ielūkoties būtiskākajās aktualitātes, kas šajā gadā ar lielu jaudu virzīs vadītājus pārvērtēt savas iekšējās komunikācijas pieejas un mudinās domāt stratēģiski.

​Sociālo tīklu sekotājs jautā: Kādu lomu komandas iekšējā komunikācijā spēlē runāšana aiz muguras? Vai vispār no tā var izvairīties un vai vadītājs var darīt kaut ko, lai to izslēgtu?
 
Šis jautājums ir ļoti plašs un to noteikti var aplūkot no dažādiem aspektiem, taču es piedāvāju redzējumu, kas balstīts komunikācijas konceptos un sistēmiskajā domāšanā, kas veido kopskatu uz iekšējās komunikācijas sarežģīto dabu. Un, jā, ieskicēšu dažas idejas, ko vadītāji var darīt ar neformālās iekšējās komunikācijas fenomenu.
​
Šī aizmuguriskā komunikācija, ko min jautājumu autore, būtiski ietekmē darba produktivitāti, iekšējo klimatu, formālās iekšējās komunikācijas iespējas skaidrot darbiniekiem notiekošo. Patiesību sakot, neformālai komunikācijai, kas ģenerē baumas un intrigas, kļūstot par ikdienu un stabilu organizācijas “līdzgaitnieku”, demoralizē kolektīvu un var novest pie uzticēšanās krīzes starp vadītājiem un darbiniekiem.

​Pirms kāda laika šādi situāciju raksturoja kāda no manas Facebook lapas sekotājām: “Kad it kā viss tiek darīts (lasi, komunikatori strādā melnām mutēm), bet joprojām iesaiste rūk, ignorance pieaug un kolektīvs turpina plaisāt.”
Šis komentārs mani mudināja apcerēt populāro darbinieku iesaistes tēmu un komunikācijas speciālistu lomu tajā.
Uzreiz brīdināšu, ka viedoklis, iespējams, būs paskarbs un nepopulārs tiem, kas tic, ka visu nosaka komunikācijas speciālista profesionalitāte un spēja izdomāt arvien jaunas iesaistes formas, kurās darbinieks ne tikai jēgpilni dod savu pienesumu, bet pamanās arī izklaidēties.
Šis būs integrāls skatījums uz iekšējo komunikāciju un darbinieku iesaisti.