Šo ierakstu iedvesmoja izveidot kāds uzdots jautājums vienā no pēdējā laikā vadītajiem vebināriem, kas skanēja aptuveni šādi: “Kā man saglabāt komandas garu darbiniekos, ja šobrīd visa komunikācija ir attālinātā iezvanīšanās divas reizes dienā?”

Mana pirmā reakcija būtu censties iedot labākos iespējamos risinājumus šim vadītājam, atrodot piemērotākās aktivitātes attālinātā darba vadīšanā un komunikācijas uzturēšanā.
Taču...

Pēdējā mēneša laikā esmu vadījusi vebinārus un piedalījusies attālinātajās sarunās par iekšējās komunikācijas nozīmi šajā pārmaiņu un krīzes situācijā. Tāpēc paturpinot šo tēmu, esmu sagatavojusi dažas atziņas par vadību un komunikāciju šajā laikā.

Krīžu un pārmaiņu situācijas mūsu apziņā nereti ir nodalītas, taču pašreizējā situācija pasaulē un Latvijā norāda uz to, ka tās var būt savstarpēji saistītas. Konkrētā krīzes situācija liek mainīt ierastās pieejas, kārtības, sadarbības un komunikācijas formas. Un tas nozīmē, ka šobrīd vairāk kā nekad, no mums kā sabiedrības sagaida pārmaiņu rīcību. Šajā brīdī ļoti labi izkristalizējas dažādas attieksmes un uzvedības pret ārkārtas situāciju, un tas liek gan skatīties uz to, kā valdība un valsts iestādes tiek galā ar komunikāciju ar sabiedrību, gan arī, kā uzņēmumu īpašnieki un visu līmeņu vadītāji adaptējas, atrodot labāko veidu, kā turpināt darbu un komunicēt ar darbiniekiem.

​Jāatzīst, ka šādās jēdzienu kategorijās sāku domāt tikai tad, kad bija jāsāk formēt teorijas daļa manai doktora disertācijai. Pirms tam iekšējā komunikācija manā apziņā bija viens jēdziens, kas sevī ietver noteiktu (diezgan šauru) izpratni.
Taču pētniecības gaitā sapratu, ka zinātnieki, praktiķi un pētnieki, runājot par iekšējo komunikāciju, izmanto vairākus jēdzienus, piemēram, iekšējā komunikācija, iekšējās attiecības, iekšējā korporatīvā komunikācija, darbinieku attiecības, darbinieku komunikācija, iekšējās sabiedriskās attiecības un iekšējais mārketings. Tas savukārt mani mudināja domāt, kāpēc tik daudz formulējumu vienai funkcijai.

​2020.gads turpinās organizāciju dzīvēs ienest dažādas pārmaiņas – gan tehnoloģiju ieviešanu, gan jaunu procesu izstrādi, gan darbības principu un vērtību pārskatīšanu, gan daudz ko citu, kas liks iedarbināt strukturētu pārmaiņu plānu un iekšējo komunikāciju, kas tās pārvērtīs uzvaras gājienā. Tieši stipras attiecības un darbinieku izpratne par “lielo bildi” un savu vietu tajā būs stratēģiski plānotas iekšējās komunikācijas rezultāts. Šajā rakstā piedāvāju ielūkoties būtiskākajās aktualitātes, kas šajā gadā ar lielu jaudu virzīs vadītājus pārvērtēt savas iekšējās komunikācijas pieejas un mudinās domāt stratēģiski.

​Sociālo tīklu sekotājs jautā: Kādu lomu komandas iekšējā komunikācijā spēlē runāšana aiz muguras? Vai vispār no tā var izvairīties un vai vadītājs var darīt kaut ko, lai to izslēgtu?
 
Šis jautājums ir ļoti plašs un to noteikti var aplūkot no dažādiem aspektiem, taču es piedāvāju redzējumu, kas balstīts komunikācijas konceptos un sistēmiskajā domāšanā, kas veido kopskatu uz iekšējās komunikācijas sarežģīto dabu. Un, jā, ieskicēšu dažas idejas, ko vadītāji var darīt ar neformālās iekšējās komunikācijas fenomenu.
​
Šī aizmuguriskā komunikācija, ko min jautājumu autore, būtiski ietekmē darba produktivitāti, iekšējo klimatu, formālās iekšējās komunikācijas iespējas skaidrot darbiniekiem notiekošo. Patiesību sakot, neformālai komunikācijai, kas ģenerē baumas un intrigas, kļūstot par ikdienu un stabilu organizācijas “līdzgaitnieku”, demoralizē kolektīvu un var novest pie uzticēšanās krīzes starp vadītājiem un darbiniekiem.

​Pirms kāda laika šādi situāciju raksturoja kāda no manas Facebook lapas sekotājām: “Kad it kā viss tiek darīts (lasi, komunikatori strādā melnām mutēm), bet joprojām iesaiste rūk, ignorance pieaug un kolektīvs turpina plaisāt.”
Šis komentārs mani mudināja apcerēt populāro darbinieku iesaistes tēmu un komunikācijas speciālistu lomu tajā.
Uzreiz brīdināšu, ka viedoklis, iespējams, būs paskarbs un nepopulārs tiem, kas tic, ka visu nosaka komunikācijas speciālista profesionalitāte un spēja izdomāt arvien jaunas iesaistes formas, kurās darbinieks ne tikai jēgpilni dod savu pienesumu, bet pamanās arī izklaidēties.
Šis būs integrāls skatījums uz iekšējo komunikāciju un darbinieku iesaisti.

Biežākā atbilde uz jautājumi, kas uzņēmumā nestrādā vai būtu jāuzlabo ir - komunikācija. Pēdējā desmitgadē informācija par, to kā veidot iekšējo komunikāciju ir plaši pieejama, eksperti dalās zināšanās, kas jāņem vērā, lai tā patiešām strādātu. Taču joprojām ļoti daudziem uzņēmumiem tā ir izaicinājums, ko grūti pārvarēt. Tas savukārt neļauj sasniegt izvirzītos mērķus, pazemina produktivitāti, tiešā mērā ietekmē gan uzņēmuma finanšu rādītājus un rada reputācijas riskus. 

Ciemojos Ilzes Indrēvicas (bildē pa kreisi) HR Podkāstā. Sanāca brīva un forša saruna par iekšējo komunikāciju un tās vadību. 

Epizodi vari noklausīties ŠEIT.

​Iekšējās komunikācijas starpdisciplināro dabu aprakstīju iepriekš, taču, lai kāda būtu šī funkcija, kādam uzņēmumā tā ir jāvada, lai to varētu īstenot stratēģiskā līmenī. Stratēgiskuma galvenā izpausme manā izpratnē ir biznesa mērķu un iekšējās komunikācijas mērķu sinhronizācija.
Tādēļ piedāvāju apsvērt četras perspektīvas, kam varētu uzticēt iekšējās komunikācijas vadību, no kurām trīs jau šobrīd pastāv dažādos uzņēmumos, bet ceturtā vēl nav kļuvusi par izplatītu praksi. 

​Jau gadu desmitiem pētnieku un praktiķu dienas kārtībā ir jautājums par to, kam tad īsti ir jābūt atbildīgam par iekšējās komunikācijas funkciju. Līdz šim brīdim nav vienota skatījuma un prakses, taču tieši šī iemesla dēļ uzņēmumi saskaras ar izaicinājumiem. Piemēram, 2016. gadā veicu pilotaptauju, kurā Latvijas profesionālajā vidē jautāju, kam būtu jāatbild par iekšējo komunikāciju uzņēmumā. Rezultāti apstiprināja starptautiskos pētījumos novēroto nevienprātības tendenci.