Visos gadījumos informācija plūst milzīgā ātrumā un var tikt pārveidota un izkropļota. Parasti informāciju, ko nodod neformālajos tīklos, ir saistīta ar vadības lēmumiem, gaidāmām pārmaiņām, kolēģu pieredzi, atlaišanām, jaunu amatu un struktūrvienību veidošanu utt. Kā formālā komunikācija ietekmē neformālo? Neformālās iekšējās komunikācijas attīstībai vislabākā barība ir vāji attīstīta formālā iekšējā komunikācija. Tur, kur iztrūkst kvalitatīva, mērķtiecīga, regulāra un simetriska formālā iekšējā komunikācija dažādos organizācijas līmeņos, ir lieliska augsne baumām, intrigām, aizmuguriskām sarunām un spekulācijām. Šis arī ir galvenais, kas vadītājam ir jāzina, lai mazinātu neformālo komunikācijas plūsmu – jāveido regulāra un atvērta iekšējā komunikācijas ar saviem darbiniekiem. Visus informācijas tukšos plankumus allaž aizpilda baumas un intrigas. Tāpēc stratēģiski vadītai iekšējai komunikācijai ir izšķiroša loma organizācijas ilgtspējā. Savā profesionālajā dzīvē esmu pieredzējusi vairākus gadījumus, kad iekšējās komunikācijas vidē pirmo vijoli spēlē neformālā darbinieku komunikācija. Turklāt diemžēl mans secinājums – pamatā to izraisa paši vadītāji. Tikai viens piemērs: organizācijā ievieš jaunu projektu, jautājot, kad beidzot varēs sākt to komunicēt darbiniekiem, vadītājs atbild, ka tad, kad būs 100% skaidrs, ka viss notiek. Tikmēr uzņēmuma ietvaros rotē dokumenti, kas apliecina projekta uzsākšanos, formējas projekta grupa, tiek organizēts izmēģinājuma process, turklāt tas notiek starp īpaši atlasītām darbinieku grupām. Bet formālajos komunikācijas kanālos kapa klusums. Loģiski, ka tad, kad vadītājs bija gatavs sākt sava īpašā projekta komunikāciju, visa organizācija jau zināja visu, kas viņiem bija jāzina. Šis ir tikai viens gadījums, kad pats vadītājs iedarbina baumu telegrāfu, tādu situāciju ir daudz. Taču ir arī kāda labā ziņa. Pati par sevi neformālā iekšējā komunikācija nav ne laba, ne slikta. Vadītāju rokās ir arī instrumenti, kā neformālo iekšējo komunikāciju padarīt par, piemēram, pārmaiņu virzošo faktoru. Ja vadītāji zina, kas ir neformālās komunikācijas līderi, kur centrējas baumu telegrāfs un kāda ir komunikācijas ķēde, to kaut kādā mērā var kontrolēt, iepludinot vajadzīgos vēstījumus šajos kanālos. Intrigas un aizmuguriskas sarunas kā kultūras pazīme Vēl var novērot īpašu organizāciju kategoriju, kurā darbinieki dzīvo izteiktā “duncis mugurā” un intrigu vērpšanas un pašsaglabāšanās režīmā. Tās ir organizācijas, kurās neviens nevienam tā droši nevar uzticēties, jo nezina, kad viņa teiktais pavērsīsies pret viņu pašu. Šīs organizācijas es uzskatu par īpašām tā iemesla dēļ, ka šāda vide neveidojas ne vienā dienā, ne vienā mēnesī, ne gadā. Parasti tas ir stāsts par sistēmisku fenomenu, kas veidojies vairāku gadu vai pat gadu desmitu laikā. Ja esat organizācijā, kur nekad nevarat par sevi justies drošs, jo pakāpšanās uz kolēģa pleciem, lai īstenotu savas intereses, ir ikdiena, riskēju apgalvot, ka tas ir vēsturiski iesakņojies modelis, kas radies kādā situācijā, kurā atklāta runāšana kādam darbiniekam/vadītājam ir dārgi izmaksājusi, piemēram, ar atlaišanu, izstumšanu, publiska sodīšanu. Iespējams, šis notikums ir bijis tik sens, ka neviens no esošajiem darbiniekiem to nav piedzīvojis, taču, ja ieklausās tajā, kā cilvēki runā par kādu vēsturisku vadības vai uzņēmuma dzīves posmu, ir iespējams konstatēt, kas radīja iespēju “palaist” darbinieku izdzīvošanas mehānismu, kas nostiprināja intrigu un neuzticēšanās kultūru, ko diemžēl nav iespējams mainīt ar klasiskajiem iekšējās komunikācijas instrumentiem. Vēl viens vērtīgs jautājums, ko šādos gadījumos var uzdot: Kam sistēmā šāda kultūra (uzvedība) ir labs risinājums? Kam kalpo baumas, intrigas, nodevības un neformālās iekšējās komunikācijas plūsmas visās savās izpausmēs? Ko vadītājiem darīt, lai neformālā komunikācija nekļūtu par problēmu?
0 Comments
Leave a Reply. |
Par maniMani sauc Ieva Zaumane. Arhīvs
November 2020
Kategorijas |