Pēdējā laikā publiskajā telpā dažādos raidījumos un pasākumu formātos notiek sarunas un diskusijas par dažādu sabiedrības grupu uzticēšanos valsts pārvaldei. Dažkārt runājot par darbinieku vai klientu attiecībām, arī tiek piesaukta uzticēšanās kā faktors veiksmīgu attiecību rezultātam.
BET problēma šajās sarunās ir lingvistiska, kas noved pie jautājuma, par ko tad īsti ir runa? Paskaidrošu!
Tātad, lielā daļā diskusiju, kad ir acīmredzami, ka runa ir par kādas cilvēku grupas UZTICĒŠANOS (trust - no angļu valodas), eksperti un politiķi lieto vārdu UZTICĪBA (loyality - no angļu valodas)!
Piemērs: Sabiedrībā nav uzticības valsts pārvaldei, jo dažādu iestāžu komunikācija par vienu jautājumu ir nekonsekventa.
Skaidrs, ka runa ir par to, ka sabiedrība neuzticas, ja nav pārliecības, ka komunikācijas saturam var ticēt. Taču tā nav uzticība. Šī jēdziena pamatu veido vārds "uzticīgs". Tātad, esmu uzticīga (loyal) savām vērtībām, bet es uzticos (trust), ka mani nenodos.
Manā ieskatā, ja runā par uzticību valsts pārvaldei vai līderiem, tad mēs runājam un būtībā arī pieprasām cilvēku uzticību lojalitātes izpratnē. Bet tad būtu jārunā arī par līderu uzticību savai tautai, kolektīvam un klientiem. Un diez vai līderi var solīt uzticību saviem darbiniekiem, ja apzinās, ka var gadīties, ka cilvēks būs jāatlaiž, un tā ir uzticības solījuma laušana. Līdz ar to mēs nevaram gaidīt, ka sabiedrība būs uzticīga ministriem vai valsts pārvaldei, vai, ka darbinieki būs absolūti uzticīgi saviem darba devējiem.
Pirmkārt, mums jātiek līdz punktam, kurā UZTICAMIES viens otram. Tad var veidoties dialogs, kopīga izpratne, kopīga sadarbība un mērķa virzība. Un tad, iespējams, kaut kādā brīdī mēs jūtamies uzticīgi tiem cilvēkiem, ar kuriem mijiedarbojamies vai uzņēmumam/valstij, kurai jūtamies piederīgi.